Bērns vai vīrietis? - Mani rakstiņi - Raksti - Materiāli - Pasaules mala :)

Materiāli

Sākums » Raksti » Raksti » Mani rakstiņi

Bērns vai vīrietis?

Mīl, nemīl, mīl... ciena

Kate (33) kopš šķiršanās ar pirmo vīru piedzīvojusi trīs attiecības. Divās no tām vīrietis labprāt pieņēma viņas dēlu, bet pašreizējo draugu viņas bērns mulsina.

Svešu padarīja par savu

Kaut filmās un romānos ne reizi vien biju ar to sastapusies, man pašai nebija tādu domu, ka pēc šķiršanās ar pirmo vīru es viena ar bērnu nevienam nebūšu vajadzīga. Man drīzāk likās, ka bērns – tas ir bonusiņš. Mana pārliecība ir tāda – ja tu redzi, ka sievietei ir bērns, tas nozīmē, ka mazulis viņai ir svarīgs, viņa ir nolēmusi to laist pasaulē, nevis izdarījusi abortu. Es pat nepieļāvu domu, ka bērns varētu būt apgrūtinājums.

Par manu otro vīru kļuva kursabiedrs Ivo. Viņš, tāpat kā citi kursabiedri, bija kopā ar mani visus studiju gadus, arī Dzemdību namā, kad dzima mans dēls. Mums bija ļoti saliedēts kurss, tāpēc aktīvi piedalījāmies viens otra dzīvē. Visi kursabiedri atnāca uz Dzemdību namu mani apsveikt. Nekādu romantisku noskaņu sākumā starp mani un Ivo nebija, jo es taču vēl biju precējusies.

Kad gadu pēc šķiršanās sāka veidoties manas attiecības ar Ivo, tad gan sāku domāt – vai, bet es esmu ar bērnu, kāpēc viņam tāda esmu vajadzīga, vai viņš vispār saprot, ko tas nozīmē? Bet viņam tas bija pašsaprotami, turklāt viņa pagātnē bija attiecības ar sievieti, kurai bija bērni, tāpēc bērnus viņš neuzskatīja par šķērsli.

Uģim bija trīs gadi, kad es sagāju kopā ar Ivo. Mans bērns viņu uztvēra kā pašsaprotamu, jo visu laiku Ivo turpat kaut kur bija, Uģis viņu pazina jau no pašiem pirmsākumiem kā manu kursabiedru. Viņiem bija lieliskas attiecības, viņi ļoti labi sapratās. Un Ivo visu laiku "besījās” par to, ka man ir tik foršs puika, bet viņa īstais tēvs neliekas par viņu ne zinis. Viņš saprata, ka bērnam vajadzīgs tēvs. Tā pavisam drīz pēc mūsu kāzām Ivo teica – nav ko rēķināties ar bioloģisko tēvu, kārtojam adopciju, lai es varu atbildēt par bērnu. Kad īstais tēvs uzzināja, ka Ivo grib adoptēt Uģi, viņš sāka trakot. Neļaušot adoptēt! Sāka pieteikt savas tiesības. Izrieza krūtis un paziņoja – tas ir mans puika! Bet, kad prasīju, kāds viņam ir kājas izmērs, ar kādām slimībām viņš ir slimojis, kad viņš sāka runāt, pirmais vīrs pieklusa. Jo viņš neko nezināja. Uz bērnudārzu un skolu gāja Ivo un iet joprojām.

Ko man nozīmēja Ivo vēlme adoptēt manu bērnu? Ko gan sievietei tas var nozīmēt? Nevis to, ka tavs bērns vienkārši tiek respektēts, bet viņš ir tik vērtīgs vīrieša acīs, ka vīrietis ir ar mieru uzņemties pilnu atbildību līdz pat 18 gadu vecumam. Un viņš to dara joprojām, kaut arī mēs esam šķīrušies.

Bija arī lielisks stāsts par to, kā Ivo vecāki reaģēja, uzzinot, ka dēls precēsies ar sievieti, kurai jau ir bērns no pirmās laulības. Topošā vīramāte zināja, ka man ir bērns. Viņa savam vīram teica – mūsu dēlam ir draudzene, bet viņai ir bērniņš. Tā kā tajā dzimtā dzimst tikai puikas, vīratēva satraukts prasīja – varbūt meitenīte?! Nē, puika. Un tad viņš secināja –jā, mums jau dzimst tikai puikas.

Diemžēl mūsu laulība nebija tik laimīga, lai mēs kopā nodzīvotu visu mūžu. Pēc sešiem gadiem šķīrāmies, iemesls bija vīra neuzticība. Šķiršanās procesā lielākais cietējs, protams, bija bērns. Sākumā domājām, ka dzīvosim kopā bērna dēļ, bet mēs to nevarējām. Ivo mani krāpa, es ar to nevarēju samierināties. Mēs nospriedām, ka bērnam katru dienu nav jāredz meli attiecībās. Šķiršanās bija ļoti emocionāla, mēs ar Uģi daudz runājāmies par to. Notiekošais atsaucās Uģa uzvedībā, viņam bija visas šķirto ģimeņu bērnu pazīmes – viņš jutās piekrāpts, norobežojās, kļuva agresīvs, strauji mainījās garastāvoklis, bija apvainojies uz abiem vecākiem, naktīs sliktāk sāka gulēt, slapināja gultā.

Bērna izdabātājs

Es sevi nosodu par to, ka mans nākamais draugs parādījās ļoti drīz pēc šķiršanās. Bija pagājuši tikai pāris mēneši, kad iepazinos ar Andri, kuru Uģim bija diezgan grūti pieņemt. Savukārt Andrim tas nesagādāja nekādas grūtības, jo mūsu attiecības bija uz dievināšanas robežas. Man varēja būt arī pieci bērni, es varēju dzert, pīpēt, viņš mani tik un tā būtu gribējis.

Mani draugi smējās, ka Andris ar Uģi varētu būt vienaudži. Lieta tāda, ka mums visiem bija desmit gadu starpība. Man bija trīsdesmit, Andrim divdesmit, bērnam desmit. Man liekas, ka to, ko Andris izdarīja, var paveikt tikai jaunībā – viņš iemācījās vārīt putras, cept karbonādes, visu, visu... Viņš man bija ļoti liels atbalsts visādā ziņā, un tas man pēc izjukušām attiecībām bija ļoti vajadzīgs.

Bērns Andri respektēja, bet līdz zināmai robežai. Viņa attieksme bija tāda – okey, tu esi mammas draugs, spēlējies ar mani un dari to, ko es gribu. Kamēr tu dari tā, kā es gribu, tikmēr ir labi. Uģis saprata, ka šis vīrietis cenšas man un viņam visādi izdabāt. Viņš Andri vairāk uztvēra kā draugu, kā čomu, kā izklaidētāju, nevis kā pieaugušu vīrieti, kurš ir ienācis ģimenē, lai veidotu attiecības ar viņa mammu.

Mēs ar Andri plānojām precēties, bet apstākļi bija gluži vai sazvērējušies pret mums. Tas viss vainagojās ar ilgstošu Andra braucienu uz ārzemēm, kā rezultātā mēs pašķīrāmies.

Jābūt cieņai, nevis mīlestībai

Protams, šķiršanās nebija viegla. Es to smagi pārdzīvoju un redzēju, ka mans bērns ir satraucies par to, ka mamma ir viena un nelaimīga. Pagrieziena punkts manā dzīvē bija darbavietas maiņa. Es nonācu gandrīz vai paradīzē – vīriešu kolektīvā, kur man bija sajūta, ka visiem patīku ne tikai es, bet arī mans bērns, kurš bieži pēc skolas nāca pie manis uz darbu. Pirmoreiz manā mūžā bija situācija, kad es varēju izvēlēties. Armands mani ieinteresēja tāpēc, ka tik aktīvi neizrādīja savas simpātijas, kā to darīja citi. Kādā pasākumā viņš paņēma mani aiz rokas, un šis pieskāriens kā strāvā izgāja man cauri un trāpīja tieši sirdī. Tā notiek, un tur neko nevar komentēt.

Mums bija ļoti romantiskas attiecības, viņš mani aplidoja, dāvināja ziedus, čukstēja ausīs mīļus vārdus. Par manu bērnu mēs daudz nerunājām, uzreiz Armands savu attieksmi arī nepauda. Bet kādā reizē viņš pateica, ka viņu mulsina tas, ka man ir tik liels, spriest spējīgs dēls. Armands teica – es redzu, ka jums ir savas attiecības, sava dzīve, kurā es neiederos; ja bērns būtu mazāks un atvērtāks, man būtu vieglāk. No viens puses, es Armandu saprotu, bet, no otras puses, man tas nežēlīgi sāp. Reizi ceturksnī mums iznāk par šo tematu asa diskusija. Es metu ārā to, ka es viņam ar bērnu neesmu vajadzīga, ka viņš man liek justies vainīgai par to, ka man ir bērns. Ko viņš atbild? Viņš mani uzklausa, bet neko nesaka.

Tagad ir pagājuši trīs gadi, kopš mēs esam kopā, un es varētu teikt, ka Armands un Uģis viens otru respektē. Bet kopā mēs nedzīvojam, viens no galvenajiem iemesliem ir mans bērns. Mēs katru dienu ciemojamies viens pie otra, bet es nevaru teikt, ka mums ir kopīgs it viss. Es arī nedomāju, ka tuvākajā laikā Armands no brīva prāta ņems un kravās koferus, lai pārceltos pie manis vai aicinās mani pie sevis. Es domāju, ka ir jānotiek kaut kam ekstrēmam, piemēram, man jāpaliek stāvoklī. Manuprāt, Armands ir gatavs dzīvot kopā, bet viņš gaida grūdienu no malas, viņš negrib būt tas, kurš ir pieņēmis šo lēmumu, jo tad viņam par to būs jāatbild.

Kāpēc es vispār esmu kopā ar šo vīrieti? Laikam to sauc par mīlestību. Armands nesaka, ka nekad nevarēs pieņemt to, ka man ir bērns. Viņš saka – man ir vajadzīgs laiks. Nesen Armands teica – man liekas, ka esmu progresējis. Arī mans bērns regulāri jautā, vai Armands šodien būs pie mums. Kad saku – nebūs, viņš uzreiz satraucas, vai esam sastrīdējušies. Viņš negrib vēl vienas pārmaiņas, viņam ir svarīgi, lai mamma būtu laimīga.

Es arī negaidu, lai viņu starpā būtu mīlestība. Tas būtu ļoti skaļi teikts. Jābūt savstarpējai cieņai. Svarīgi, vai bērnam ir tēvs, ar kuru viņš satiekas. Ja tēvs ir, vīrietim nevajag ieņemt tēva vietu. Tā niša ir aizņemta. Viņš var būt draugs, ģimenes loceklis. Un kas vēl svarīgi – jo mazāks bērns, jo vieglāk vīrietim izveidosies attiecības ar sievieti un bērnu. Vieglāk ir pieņemt mazu kunkulīti, kurš šļupst, skatās tev acīs, ceļ pretī rociņas, nevis spurainu un skeptisku tīni, kuram ir viedoklis par visu.

 

Esmu komplektā ar bērnu

Ritas (38) dēls bija spurains pusaudzis, kad viņas dzīvē ienāca Jānis – vīrietis, kurš nevarēja pieņemt bērnu. Tādējādi arī šīm attiecībām nebija nākotnes.

 

Melos sapinusies

Pirms vairākiem gadiem mana laulība tuvojās izskaņai, es jutu – attiecības ar vīru irst, jo viņam pudele ar laiku bija kļuvusi tuvāka par mūsu laulības dzīvi. Es strādāju lielā uzņēmumā, un tur bija kāds kolēģis Jānis, kurš centās mani iekarot – izteica dažādus komplimentus, sauca par skaistu, pie katras izdevības izrādīja uzmanību, visu ko pienesa. Reizēm šī uzmanība bija neveikla vai robusta, bet tā visu laiku tika izrādīta.

Viņš zināja, ka esmu precējusies, ka man ir bērns, bet tas viņu neatturēja. Sākumā es viņam tā kā neļāvos, pasmējos, pajokojos, pakaitināju, un man neko vairāk nevajadzēja. Vienā brīdī man likās – Jānis ir izdomājis, ka es ļaujos provokācijām. Un viņš palika drosmīgāks, uzaicināja mani uz kādu romantisku pasākumu 14. februārī. Tā bija sestdiena. Atceros, vīramātei bija dzimšanas diena. Man bija grāmatvedības eksāmens Rīgā. Vīrs teica, ka jābrauc pie vīramātes uz jubileju. Atbildēju – piedod, nevaru braukt, man ir eksāmens. Un tad izveidojās meli, es gribēju aizbraukt uz pasākumu, uz kuru Jānis mani aicināja. Man pilnīgi kājas un rokas trīcēja no situācijas, ka viens aizbrauc prom un otrs piedāvā kaut kur aizvest. Man taču pa vidu jāpaspēj nolikt eksāmenu un jāatgriežas mājās, turklāt jāizliekas, ka nekas nav bijis. Es laimīgi noliku eksāmenu, braucu uz mājām, Jānis pa ceļam man sūtīja romantiskas īsziņas. Aizbraucu mājās un gatavojos viņu sagaidīt. Jānis man atbrauca pakaļ tāds sapucējies, veda kaut kur uz Kuldīgas rajonu. Notusējām visu vakaru, pasākums bija ļoti jauks, man tika veltīta uzmanība, mēs daudz dejojām. Paguvu gan nokļūt mājās, gan veiksmīgi izlikos, ka nekur neesmu bijusi.

 

Šālē dillēs, vecīt!

Pēc kāda laika Jānis mani sāka aicināt pie sevis uz mājām, jo pie manis mēs satikties nevarējām. Tas sakrita ar laiku, kad es regulāri braucu uz Rīgu pie psihoterapeita – gribēju saprast, ko vēlos darīt ar savu laulību, kas jau bija uz sabrukšanas robežas. Tā kā es braucu uz Rīgu, man bija iespēja vīram pateikt, ka palikšu galvaspilsētā pie draudzenes, kaut patiesībā braucu pie Jāņa.

Manas attiecības ar Jāni turpinājās arī tad, kad es jau biju izšķīrusies. Protams, nebija nekādu sarunu par to, ka mēs varētu dzīvot kopā. Neviens no mums to nepiedāvāja. Ja arī es sirds dziļumos pēc tā ilgojos, tad neuzdrošinājos par to pat ieminēties. bija Jānis bija tāds ļoti neatkarīgs.

Mēs sākām runāt par to, ka varētu satikties arī manās mājās. Viņš nebija pārāk atsaucīgs. Tad es pamazām sāku saprast, ka viņš negrib ne satikt, ne redzēt manu bērnu. No tā gan man ļoti sažņaudzās sirds. Es, protams, negrasījos šo cilvēku savam bērnam stādīt priekšā kā jauno tēti. Nē! Tikai gribēju radīt normālu situāciju, kurā mans bērns saprastu, ka manā dzīvē būs arī citi vīrieši. Jānis bija kategoriski pret iespēju satikt manu dēlu. Var jau būt, ka viņa motivācija bija netraumēt bērnu, varbūt viņš zināja – mūsu attiecībām nav nākotnes. Bet es domāju – kā tu iepazīsies ar manu bērnu? Man bija arī cita pieredze – pagātnē manā dzīvē bija kāds vīrietis, kurš bija mani ļoti uzcerējis, viņš uzreiz meklēja kontaktu ar puiku, jo saprata, ka tas būs ļoti svarīgi. Savukārt Jānis jautāja – vai tu nevari bērnu aizsūtīt pie mammas? Es domāju – kāpēc? Tas ir mans bērns! Es viņu nekur nesūtīšu! Ja viņš grib būt šeit, tad, lūdzu, pieņem viņu. Ja es tev nepatīku ar savu bērnu, šālē dillēs, vecīt!

 

Brīvdiena no bērna

Es uzreiz nepārtraucu attiecībās ar Jāni. Nevarēju tā uzreiz. Jā, bija reizes, kad palūdzu, lai mamma pieskata manu bērnu. Mans spurainais pusaudzis ļoti laba juta, ka viņam rodas kaut kāda konkurence. Bija tāda situācija, kad Jānis bija atbraucis pie manis, bet dēls bija pie mammas. Biju bērnam pateikusi, ka man vajadzīga brīvdiena. Viņš nesaprata, kas tā par brīvdienu, bet plēstin plēsās uz mājām. Mamma teica, ka nav varējusi viņu noturēt. Viņam pēkšņi vajadzēja sporta tērpu. Mamma viņam bija teikusi – no rīta aizbrauksim un paņemsim. Nē, viņam vajag tūlīt, jo pirmdien ir sporta nodarbība. Tad mamma zvanīja un teica, ka viņi brauks pēc sporta tērpa. Dēls ieradās, noskenēja visu teritoriju, bet Jāņa manā dzīvoklī vairs nebija.

Mūsu attiecības beidzās, jo šī situācija nebija normāla. Mani tas visu laiku grauza, es tomēr esmu komplektā ar bērnu. Ja vīrietis ar to nespēj samierināties, tad vispār nav par ko runāt. Viņš man pat vienreiz pateica – man būs pašam savi bērni. Es nezinu, ko vīrieša loģika ar to domāja, bet tas mani ļoti sāpināja. Man likās – zini ko, tad dzīvo tu ar saviem bērniem, es dzīvošu ar savējiem!

Beigās Jānim uzrakstīju vēstuli, ka esmu tāda, kāda esmu, ar visu savu komplektu, ar visām savām emocijām, sajūtām un vajadzībām. Ja es gribu attiecības, tad lai tās ir normālas, abpusējas, nevēlos viena pati dauzīties apkārt pa pasauli, tāpēc ka tev ir problēma ienākt manās mājās, jo tur ir bērns. Tā tas viss arī beidzās, es redzēju, ka nekas nemainīsies.

 

Pāra attiecības vajadzīgas bērna attīstībai

Saruna ar psihoterapeiti Guntu Jakovelu

 

Kā bērnu sagatavot tam, ka ģimenē ienāks svešs vīrietis?

Ar bērnu noteikti par to ir jārunā. Jo ātrāk, jo labāk, arī tad, ja attiecību vēl nav. Tajā brīdī, kad sievietei blakus ir palikusi tukša vieta, bērns to var izjust gan kā zaudējumu, gan kā ieguvumu, jo tagad viņš var kļūt pāratbildīgs, viņam var rasties vēlēšanās parūpēties par mammu. Bērnam var likties – es būšu tik labs, ka mammai neviens nebūs vajadzīgs. Bieži bērnam liekas, ka mums neviens cits nav vajadzīgs, jo vienīgais, kas mums varētu būt vajadzīgs, ir tētis. Svešinieki mums nav nepieciešami. Tāpēc sievietei būtu jāskaidro bērnam, ka viņam ir sava dzīve, viņš izaugs, viņam būs jāiet pasaulē, bet mammai ir sava dzīve.

Ja sieviete paliek viena ar bērnu, viņai var šķist, ka bērns var būt apgrūtinājums jaunu attiecību veidošanā tādā gadījumā, ja viņa jūtas atbildīga par to, vai bērnam patiks jaunais vīrietis, kas varētu ienākt viņu ģimenē. Es teiktu, ka šī doma nav laba, jo attiecības veidos pati sieviete. Pirmām kārtām tās ir viņas attiecības un viņai jābūt skaidrībā, vai viņai šīs attiecības patīk, vai viņai tās ir svarīgas, ko viņai tās nozīmē. Jo sieviete drošāk un pārliecinošāk jutīsies par to, ka viņai šīs attiecības ir nepieciešamas, jo vieglāk būs ar bērnu par to runāt.

Kad bērnu iepazīstināt ar savu jauno draugu?

Attiecībām jābūt pietiekami drošām un stabilām. Ja iepazīstinās ar katru draugu, tad bērnam var nodarīt pāri. Bērns ļoti ātri pieķeras, it īpaši cilvēkiem, kuri viņam ir simpātiski. Bērnam būtu jāzina, ka mamma ir atvērta attiecībām.

Vai jaunajam vīrietim jākļūst par bērna tēvu?

Daudz kas būs atkarīgs no vīrieša paša – kādu lomu viņš uzņemsies. Vīrietis parasti uzņemas to, ko sieviete viņam atvēl. Bieži šis jautājums ir konfliktsfēra pārī. Ir situācijas, kad sieviete izjūt bērnu kā savu un tādējādi norobežo vīrieti no viņa dzīves. Tajā pašā laikā kādreiz vīrietis nevēlas iesaistīties, teikdams, ka bērnam ir sava mamma, savs tētis. Tad ir labs jautājums – kas tu viņam esi. Draugs? Varētu būt. To, kā vīrietis sauksies un kādu lomu ieņems bērna dzīvē, rādīs laiks.

Vīrietim, kurš ienāk ģimenē, ir ļoti svarīga iepriekšēja pieredze ar bērniem, būtiski, vai viņam ir savi bērni. Tas nemaz nav viegli, ienākot ģimenē, uzreiz iegūt gatavu bērnu noteiktā vecumā. Jo mazāks bērns, jo vieglāk veidot attiecības. Ne velti ir grūtniecības posms, kura laikā cilvēki pierod pie domas, ka viņiem būs bērns. Ļoti liela nozīme ir tam, kā vīrietis izjūt bērnus, ko viņam nozīmē bērni vispār.

Vai vīrietim ir jāmīl svešs bērns, vai arī pietiek ar to, ka viņš šo bērnu pieņem?

Mīlestība ir jēdziens, ko grūti definēt. Kā gan var prasīt, lai mīl? Mīlestība rodas. Ja mīlestība rodas starp vīrieti un sievieti, tad redzēs, kas tālāk notiks ar vīrieti un bērnu. Vai viņš viņu iemīlēs? Vai bērns viņu iemīlēs? Mīlestība arī var būt gan ar atbildi, gan bez tās. Jēdziens "mīlestība” veidojas no daudzām, dažādām sajūtām. Arī bērnam nemaz obligāti nav jāmīl mammas vīrietis. Bērnam ir svarīgi, lai mamma mīl vīrieti un vīrietis mīl mammu. Tas noteikti ir svarīgāk, jo veido ģimenes mikroklimatu.

Kādas būs sekas, ja sieviete pieņems vīrieti, nerēķinoties ar to, ka viņam nav kontakta ar bērnu?

Tas ir viens papildu apgrūtinājums pāra attiecībām, tas rada konfliktu zonu. Ir ļoti svarīgi, kāda būs sievietes sajūta. Vai viņa pieņems šo vīrieti? Vai viņa jūtas vainīga par to, ka viņai ir bērns? Varbūt viņa mēģinās kompensēt bērnam šo kontakta trūkumu, kas it nemaz nav vajadzīgs. Bērns un viņa audzināšana ir papildu apgrūtinājums jebkurām pāra attiecībām, jo bērns aug, viņam aug radziņi, aug vajadzības, viņš ir tāds kā lakmusa papīrītis, kas pārbauda pāra stiprumu. Varbūt sākotnēji vīrietis nepieņem bērnu, bet, ja pāris savas attiecības veidos stipras, grūti iedomāties, ka viņš norobežosies un neiesaistīsies bērna dzīvē. Jo viņš vairāk un labāk sajutīsies kā vīrietis pāra attiecībās, jo vieglāk būs atvērties bērnam.

Sievietei vajag iesaistīties attiecībās ar vīrieti, kurš nepatīk viņas bērnam?

Gribētu teikt, ka jā, ja viņai viņš patīk. Jo bērnam attīstībai un augšanai ir svarīgas pāra attiecības. Ja tās veidosies labas pārim, tad bērns būs ieguvējs. Tas, ka bērnam sākotnēji vīrietis nepatīk, var būt saistīts ar bērna egoistiskām jūtām, vēlmi kontrolēt situāciju, bailēm par nezināmo un gaidāmo.

Kad situācija ir vienkāršāka – kad vīrietim nepatīk bērns vai kad bērnam nepatīk vīrietis?

Man liekas, tad, ja bērnam nepatīk vīrietis, tāpēc ka bērnam nav šim vīrietim jāpatīk, viņam nav jābūt orientētam uz šo vīrieti, viņam ir jāmāk sadzīvot. Turklāt bērns izaugs un viņam būs iespēja atdalīties no ģimenes. Un ir taču iespējams nodibināt arī draudzīgu kontaktu. Attiecības var labi pastāvēt arī mierīgi līdzās pastāvot. Ja vīrietim nepatīk bērns, tas ir komplicēti, jo pieaugušam cilvēkam daudz grūtāk strādāt ar savām izjūtām. Jāuzdod sev virkne jautājumu. Kāpēc man nepatīk šis bērns? Vai man nepatīk bērni vispār? Vai vērtība būs tikai manis paša radītie bērni? Ir jautājums – vai vīrietim nepatīk bērni vispār vai viņam nepatīk šī bērna uzvedība, ieradumi, attieksme? Un tad vajadzētu saprast – ne jau bērns nepatīk, bet bērna rīcība. Bērns nav vainīgs, ka izveidojies tāds, kāds viņš ir. Vīrietim jāsaprot – ja viņš grib būt ar sievieti, tad jāņem vērā, ka bērnā ir daļa no šīs sievietes, kuru viņš mīl.

Ja vīrietis nerunā par savām izjūtām, tad problēmu risināt ir grūti. Tā nav viegla saruna, tā draud ar iespēju pazaudēt sievieti. Šādās situācijās pārim ļoti jāgrib palikt kopā, tikai tad iespējams atrast risinājumu.

Kas ir stiprāks – mātes jūtas vai mīlestība pret vīrieti?

Šī jūtas nav saliekamas vienā svaru kategorijā. Tās ir divas atšķirīgas mīlestības, kas var pastāvēt līdzās. Bērnam kādreiz ir bail, ka viņš zaudēs mātes mīlestību, ja ģimenē ienāks vīrietis. Bet kā viņš var zaudēt mātes mīlestību? Tā vai nu ir, vai nav. To ir svarīgi saprast sievietei un nejaukt šīs jūtas. Un skaidrot arī bērnam, kad viņam ir bail zaudēt mammu, jo viņa tagad mīlēs kādu vīrieti. Sieviete nevar nolikt savu dzīvi malā, jo bērnam nepatīk viņas vīrietis, viņa nevar ziedoties bērnam. Kas notiks tajā brīdī, kad bērns ies prom no mammas? Vai viņš spēs aiziet no mammas, kura viņam būs veltījusi visu dzīvi? Tur var sanāk lieli sarežģījumi. Bērnus mēs neaudzinām sev, bet dzīvei. Tādējādi esam atbildīgi sakārtot savu dzīvi.




Avots: http://www.tvnet.lv/sievietem/dzive/308182-berns_vai_virietis
Kategorija: Mani rakstiņi | Pievienoja: Admin (19-03-2010)
Skatījumu skaits: 346 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: